Lai izvērtētu pacienta fizisko funkcionālo stāvokli fizioterapeits savā darbā izmanto dažādas izvērtēšanas metodes, kā galvenās var minēt: stājas un gaitas analīze, kustību apjoma un kvalitātes mērījumi un analīze, muskuļu funkciju (spēka, garuma, izturības) izvērtējums, līdzsvara un koordinācijas testi, motorās kontroles analīze, ķermeņa izjūtas un apzināšanās novērtējums, muskuļu un saišu saspringuma izvērtējums, sirds-asinsvadu sistēmas reakcijas uz slodzi, elpošanas funkciju novērtējums un analīze, kā arī dažādi speciālie testi. Bet izpratni par pacienta pašsajūtu, ikdienas dzīvi (mājas soli, darbu, vaļasprieku utt.) un veselības ietekmi uz to, par iepriekšējām traumām, saslimšanām, sporta sasniegumiem un citu nozīmīgu informāciju fizioterapeits iegūst sarunā ar pacientu, ko medicīniskā terminā sauc par anamnēzi.
Ārstēšanas procesā fizioterapeits izmanto gan aktīvas, gan pasīvas terapijas metodes. Svarīgs veiksmīgas fizioterapijas priekšnosacījums ir aktīva pacienta iesaistīšanās ārstēšanās procesā. Fizioterapeita izrakstītās „zāles” nevar ieiet un nopirkt aptiekā, iedzert un nolikt plauktiņā. Fizioterapeita receptē iespējams būs gan konkrēti aktīvi vingrojumi, kuri būs jāveic pašam, gan atpūtas minūtes ar relaksācijas tehnikām pēc saspringtas darba dienas, gan pastaigas svaigā gaisā noteiktā tempā un pulsa frekvencē. Kā galvenās fizioterapeitiskās ārstēšanas metodes var minēt: terapeitiskie vingrinājumi (gan aktīvi, gan pasīvi; ar dažādu mērķi (piem., muskuļu funkciju uzlabošanai, elpošanas funkciju uzlabošanai, ķermeņa izjūtas veicināšanai), ar un bez dažādiem rīkiem), līdzsvara un koordinācijas treniņš, relaksācijas tehnikas, pozicionāšana, mīksto audu tehnikas un locītavu mobilizācija, speciālas terapijas: Bobata terapijas, PNF, Feldenkreisa metode u.c., fizikālie faktori (aukstuma un siltuma aplikācijas, ultraskaņa, TENS u.c.), palīgierīču lietošanas apmācība un treniņš u.c.
